The Nomenclature of Traditional Ornaments in Latvian and Lithuanian
The Nomenclature of Traditional Ornaments in Latvian and Lithuanian

Summary/Abstract: The traditional ornaments, characteristic for the Latvian and Lithuanian ethnographic regions, are an essential part of traditional Baltic culture. Since the 19th century researchers have studied their technical aspects and semiotics (Brastiņš, 1923; Dzērvīts, 1925; Celms 2007) but little attention has been paid to empirical terminology. The name is an integral part of the sign, it often carries semantic information helping to reveal its usage and significance. In Latvia, the names of traditional signs have been influenced by the work of Brastiņš and dievturi (“Keepers of Dievs”) who attributed the names of Baltic mythological deities to ornaments linking them to the manifestations of the deity mentioned in the denominations. While these denominations are very popular in Latvia, in Lithuania very similar ornaments are called and interpreted differently. This research focuses on collecting and analysing Baltic ornament nomenclature published in Latvia and Lithuania in the first half of the 20th century. It compares the ornament naming traditions in both countries and highlights the main parallels and differences. It also reviews previous research of ornament in Latvia and Lithuania where significant differences can be seen – while semiotic research dominates in Latvia, in Lithuania more attention has been paid to the nomenclature, although in both countries the nomenclature has often been viewed separately from the visual form, making the research of ornament evolution and typology difficult. It has been found that the spectrum of ornament nomenclature at the beginning of the 20th century in Latvia was more diverse than it is now; that it is common for Latvians and Lithuanians to view ornament as a pattern rather than separate graphic elements and that geometric, plant, animal, artefact and celestial body denominations dominate the nomenclature of both languages. Symbols appearing in Baltic culture are also present in ornament nomenclature. / Tradicionālais un dažādus Latvijas un Lietuvas etnogrāfiskos reģionus raksturojošais ornaments ir nozīmīga baltu kultūras sastāvdaļa. Jau kopš 19. gs. tas atradies pētnieku intereses lokā, kas īpašu uzmanību pievērsuši ornamenta tehniskajiem aspektiem un simbolikai (Brastiņš 1923, Galaunė 1930, Celms 2007), bet līdz šim maz apskatīta ornamentu empīriskā terminoloģija. Nosaukums ir ornamenta neatņemama sastāvdaļa, tas nereti satur semantisku informāciju, kas ļauj atklāt ornamenta pielietojumu un nozīmi. Latvijā tradicionālā ornamenta mūsdienu nosaukšanas tradīcijas veidojušās E. Brastiņa un dievturu ietekmē, viņš individualizētiem grafiskajiem elementiem piešķīra baltu mitoloģisko tēlu nosaukumus, arī pašus ornamentus saistot ar minēto dievību izpausmēm. Lai gan Latvijā šie nosaukumi ir ļoti plaši izplatīti, Lietuvā, kur sastopami ļoti līdzīgi ornamenti, tie tiek apzīmēti ar citiem nosaukumiem un arī skaidroti citādi. Pētījumā apkopoti un analizēti 20. gs. pirmajā pusē publicētie etnogrāfisko ornamentu nosaukumi Latvijā un Lietuvā. Tiek salīdzinātas ornamenta nosaukšanas tradīcijas, kā arī izceltas galvenās nosaukumu kopīgās iezīmes un atšķirības. Tiek arī apskatīta ornamentu un to nosaukumu pētīšanas tradīcija Latvijā un Lietuvā, kurā konstatētas nozīmīgas atšķirības – kamēr Latvijā dominē ornamentu semiotikas pētniecība, Lietuvā vairāk uzmanības pievērsts to nosaukumiem, tomēr abās zemēs ornamenta nosaukums un tā vizuālā forma visbiežāk skatīta šķirti, kas apgrūtina ornamentu attīstības pētniecību un tipoloģiju. Rakstā secināts, ka 20. gs. sākumā pirms dievturu ietekmes paplašināšanās sastopamais ornamentu nosaukumu klāsts Latvijā ir bijis daudz bagātīgāks. Analizējot nosaukumu formas un veidus, secināts, ka gan latviešiem, gan lietuviešiem ir raksturīgi ornamentu uztvert kā grafisku elementu kompozīciju, nevis kā atsevišķus elementus. Latviešu un lietuviešu empīriskajā terminoloģijā dominē ģeometriskie, augu, dzīvnieku un debess spīdekļu nosaukumi, sastopami arī nosaukumi, kas saistīti ar baltu folklorā atrodamiem simboliem. / Latvijos ir Lietuvos etnografiniams regionams būdingi tradiciniai ornamentai yra esminė tradicinės baltų kultūros dalis. Nuo XIX a. mokslininkai tyrinėjo jų techninius aspektus ir semiotiką (Brastiņš, 1923; Dzērvīts, 1925; Celms, 2007), tačiau empirinei terminologijai skirta mažai dėmesio. Pavadinimas – neatsiejama ženklo dalis, dažnai sukaupęs semantinę informaciją, padedančią atskleisti jo vartojimą ir reikšmę. Latvijoje tradicinių ženklų pavadinimams įtakos turėjo E. Brastiņš ir jo įkurto „Dievturių“ judėjimo nariai („Dievs saugotojai“), kurie baltų mitologinių dievybių vardus priskyrė ornamentams, susieję juos su vardynuose minimomis dievybės apraiškomis. Šie įvardijimai labai populiarūs Latvijoje, o Lietuvoje labai panašūs ornamentai vadinami ir interpretuojami skirtingai. Šio tyrimo tikslas – surinkti ir išanalizuoti XX a. pirmojoje pusėje Latvijoje ir Lietuvoje publikuotas baltiškų ornamentų nomenklatūras. Lyginamos abiejų šalių ornamentų įvardijimo tradicijos, išryškinamos pagrindinės paralelės ir skirtumai. Taip pat apžvelgiami ankstesni ornamentų tyrimai Latvijoje ir Lietuvoje; beje, juose pastebima reikšmingų skirtumų: Latvijoje dominuoja semiotiniai tyrimai, Lietuvoje daugiau dėmesio skiriama nomenklatūrai, nors abiejose šalyse nomenklatūra dažnai buvo vertinama atskirai nuo vizualinės formos, o tai apsunkina ornamento raidos ir tipologijos tyrimus. Nustatyta, kad XX a. pradžioje ornamentų nomenklatūros spektras Latvijoje buvo įvairesnis nei dabar, kad latviams ir lietuviams įprasta ornamentą vertinti kaip raštą, o ne atskirus grafinius elementus, kad abiejų kalbų nomenklatūroje dominuoja geometriniai, augalų, gyvūnų, artefaktų ir dangaus kūnų pavadinimai. Baltų kultūroje pasitaikančių simbolių yra ir ornamentų nomenklatūroje.

• Details
• Contents